BMC International Climber meet 2007

No 2007.gada 23. februāra līdz 2. martam Skotijas sporta centrā Glenmore Lodge norisinājās kārtējais, starptautiskais BMC (British Mountaineering Council) sadarbībā ar Skotijas Alpīnistu savienību rīkotais ziemas seminārs alpīnismā. Šogad tas gods pārstāvēt Latvijas Alpīnistu savienību šajā seminārā bija Normundam Patmalniekam un Jānim Volajam. Jāsaka, ka šajā seminārā piedalījās vairāk kā 20 dažādu valstu pārstāvji - sākot no iesācējiem līdz profesionāliem kalnu gidiem, pasaules līmeņa tehniskajiem alpīnistiem un Himalaju veterāniem. Jāpiemin, ka semināru vietējās alpīnistu savienības bija noorganizējušas augstākajā līmenī, sākot ar informācijas sniegšanu par savienību (t.sk. kādas priekšrocības būs katram kāpējam, ja viņš iestāsies šajā savienībā) un kāpšanas iespējām šajā reģionā un valstī kopumā, beidzot ar sadzīves jautājumiem un ikdienišķi praktiskām lietām. Šīs nedēļas laikā varēja just, ka kāpēji te ir vērtība un kopēja, vienota sabiedrība ar kopīgiem mērķiem un vienotu, saskaņotu rīcību. 

 

Jāsaka, ka par šāda semināra esamību un kāpšanas iespējām Skotijā bijām jau dzirdējuši „kalnu grupas” nodarbībās no Kristapa Liepiņa stāstītajiem mītiem par fantastisko dabu, brīnišķīgo kāpšanu un sūrajiem laika apstākļiem. Domāju, ka ne viens vien no mūsu grupas ir dzirdējis slavenos stāstus, ka šāds laiks salīdzinājumā ar Skotiju ir nieks. Pasteidzoties priekšā tuvākam aprakstam, varu pateikt, ka šie stāsti ir pilnībā patiesi.
Uz izslavēto, un mītiem par baisajiem laika apstākļiem apvīto, Skotiju mūsu ceļš veda caur Londonas Getvikas lidostu, kur, kāpjot lidmašīnā, tika noskatīti pāris vīru ar lielām somām, kuri arī varētu būt kāpēji un dodas uz semināru.
Ierodoties Skotijā, Inverness lidostā, pārņēma jau iepriekš laika ziņās redzētās bažas- no sniega un ledus Skotijā nav ne miņas. Globālā sasilšana vai Eiropas „neziemas” stāvoklis nav gājis garām arī šai vietai. Skotija mūs sagaida ar pavisam pavasarīgu laiku. Aptuveni +10 grādiem un sauli. Lidostā savācās krietns kāpēju pulciņš un piebraucošais autobuss visiem izsauc smieklu lēkmi, kā tāda mazā busiņā visi salīdīs iekšā. Neskatoties uz to, šoferis mierināja, ka gan jau viss būs kārtībā un ķērās pie droši vien gada smagākā darba, salādēt visu kāpēju lielās somas busiņa bagāžas nodalījumā. Pēc viņa krietni vien sārtā vaiga varēja spriest, ka viņam tas nenācās viegli.
Pēc nepilnas 1,5 stundas brauciena ieradāmies Glenmore Lodge sporta centrā, kurš atrodas Cairngorm kalnu masīvā, kas reizē ir arī nacionālā parka teritorija. Arī šeit laika apstākļi mūs neiepriecināja. Sniega nav. Vienīgās nelielās sniega paliekas manāmas tālumā redzamo kalnu virsotnēs. Arī vakarā Simon Richardson sniegtā prezentācija par ziemas kāpšanas vietām Skotijā neviesa optimismu- šis reģions nav kondīcijā, tas nav pilnībā kāpjams un vienīgā cerība ir Ben Nevis (Skotijas un Lielbritānijas augstākā virsotne, 1344m) uz nākamās nedēļas sākumu, kad „it kā” sola nedaudz aukstāku laiku. Toties pats centrs ar baseinu, saunu, klinšu kāpšanas sienu, drytoolinga sienu, ārā mākslīgi izveidotu kāpšanas torni ar plaisām, kamīniem, pārkarēm, drēbju un inventāra žāvētavu, nelielu slēpošanas trasi, trenažieru zāli, bāru un neskaitāmā citām sirdij tīkamām un kāpēju vēlmēm piemērotām iespējām mūs sajūsmina. Kā arī bagātās un gardās vakariņas vairs neliek satraukties par sniega trūkumu. Ja nu kas, tad būsim pabijuši lieliskā kūrortā ar lielisku kompāniju. Tomēr visi asina cirtņus un gatavo inventāru, jo rīt būs kāpšana!
Katriem diviem vai vienam viesim tiek iedalīts vietējais kāpējs, kuram ir jāstāsta par Skotijas ziemas kāpšanas saulainākajām pusēm, britu kāpšanas stilu un visādi citādi jāizklaidē semināra viesi un jāveicina tautu draudzība.

Pirmajā dienā mūsu tā saucamais „hosts”, jeb vietējais kāpšanas pavadonis ir Gwilym Linn. Jauns ģeologs, kurš pats tikai nesen pievienojies lielajai kāpēju saimei. Izvēlamies Cairngorm masīva automašīnu stāvvietai tuvāko kāpšanas sektoru- Coire an T-Snechda, Fluted Buttress. Jāsaka, ka neskatoties uz apmākušos un lietaino laiku, kas ir tipisks Skotijas vasarai, nevis ziemai, kāpēju ir patiešām ļoti daudz. Nedēļas nogale kā nekā. Pēc aptuveni 1h gājiena, kura laikā mūsu vietējais pavadonis knapi tiek līdzi latvju puikām, sasniedzam mūsu maršruta pakāji.

Gwilym tikai nosaka, ka kāps ar mums tikai tādā gadījumā, ja apsolīsimies nākamajā dienā tā neskriet. Kā teikt, kalni nekur neaizmuks un maršruti neesot nemaz tik gari. Pozitīvākā Skotijas kāpšanas iezīme ir tā, ka no rīta tu pamosties savā gultā un pēc veiksmīgas kāpšanas dienas, pat visskarbākajos laika apstākļos, vakarā tu atkal esi sava gultā! Tā kā mums nav ne jausmas par Skotijas ziemas kāpšanas grūtību kategorijām, nolemjam neriskēt un sākt ar vienkāršāko galu. Pirmais maršruts ir Skotijas II/III. Tehniski nekas sarežģīts (dažas maršruta “atslēgas” vietas bija interesantas), bet maršrutā nav ledus, tikai sniega paliekas, zem kurām straumēm tek ūdens.

Nepietiek, ka tas nāk lejā jau no gaisa. Viss slapjš, labi, ka nav liels vējš. Blakus maršrutā, kurš ir nedaudz grūtāks, kāpj 3 sasaites, kopumā 9 cilvēki. Nospriežam, ka izvēlējāmies pareizo maršrutu, jo nav jāgaida stundām, kamēr priekšā kāpjošie dosies tālāk. Tā drytooling garā, katrs izejam pa 1 virvei un vēl vienu mazu pusīti virves un esam jau uz plato. Pēc viegla nogājiena pa vienkāršu kuluāru esam priecīgi par dienas veikumu un paspējam uz pēcpusdienas kafiju ar kūku. Un varam sagaidīt vakara lekciju/prezentāciju par ledus kāpšanas iespējām Dienvidāfrikas Republikā. Jā, Āfrikā arī ir ledus kāpšanas iespējas. Nedaudz absurdi, bet reāli.





Nākamajā dienā izvēlamies nedaudz citu kāpšanas sektoru, Coire an Lochain, Nr.2 Buttress. Piegājiens nedaudz garāks, bet toties laiks aizvien skotiskāks, t.i. sliktāks. Līst aizvien stiprāk, ir liela migla, bet Skotijā tik un tā visi iet kāpt, tikai mūsu vietējais draugs piedraud mūs atstāt mājās, ja tā skriesim piegājienā, lai gan nekāds ātrais temps mums nebija – drīzāk skots bija diezgan lēns. Piegājiena laikā apkārtne liekas nedaudz padrūma, visi pakalni vienādi un apmaldīties varētu būt vienkārši.

Vienubrīd jau Gwilym drūmā seja vieš mums bažas, ka tas varētu būt noticis. Bet mums palaimējas un esam atnākuši pareizi, tikai pa nedaudz citu ceļu. Šodien esam izvēlējušies jau nedaudz grūtāku maršrutu. Pa tīrām klintīm ir jāpārvar pirmie 5-10 grūtāki metri un tad pa slapju, dziļi piesnigušu kamīnu līdz vertikālai klinšu sienai un gar to līdz plato sniega karnīzei, kura biedējoši karājas virs kāpējiem un kura jāpārvar, lai pabeigtu maršrutu uz plato.

Arī šajā maršrutā mums katram sanāk iziet pa virvei. Plato mūs sagaida ar sniegu, stipru vēju un redzamību 10 metri. Drošināšana uz plato ir specifiska: pirmais, vai nu mēģina drošināties sniegā vai arī, ja drošināšana sniegā nav laba, iet uz priekšu. Šeit, mūsu vietējais draugs nodemonstrē Skotijā visbūtiskākās kāpējiem nepieciešamās iemaņas, navigāciju! Ar kompasu un karti rokās ~30 minūšu laikā perfekti nonākam noiešanas vietā, kur atkal līst lietus. Pēkšņi, mūsu priekšā parādās suns, kurš veiklāk par visiem alpīnistiem nocilpo pa kuluāru lejā pakaļ saimniekiem. Normundā pamostas fotogrāfa nemiers. Tādi unikāli kadri ir jāiemūžina.


Jau pirmajā mūsu ierašanās dienā klīda runas, ka pirmdien būšot ļoti labs laiks, tieši piemērots kāpšanai Ben Nevis. Izrādās šīs runas visi ņem nopietni un gatavojas šai dienai. Visur jūtams zināms satraukums un nemiers, kā pirms kaut kā liela un cēla. Diemžēl, pirmdienas agrs rīts mūs atkal sagaida ar lietu. Pēc 2 stundu brauciena ar busiņu esam Skotijas augstākā kalna pakājē. Vietējie stāsta, ka virs 900 metriem esot jau labs ledus un mīnusi. Tā, visi kāpēji rindiņā pa taciņu dodas uz saviem izvēlētajiem maršrutiem.


Ir pirmdiena, bet cilvēku ir vēl vairāk kā brīvdienās. Mūsu jaunais vietējais pavadonis James Thacker pastāsta, ka, ja ir gaidāmi labi laika apstākļi, tad darbs vienmēr var pagaidīt. Mūsuprāt, tas var pagaidīt vienmēr :). Nedaudz grūtāks izvēlētais maršruts atrodas tālākajā kalna sektorā un tādēļ arī piegājiens ir pagarš. Kopumā līdz maršruta sākumam aptuveni 3,5h. Beigās taka pāriet pastāvā kalnu nogāzē, pa kuru lēnām klumburējam augšā. Pie sevis nodomāju, ka, cerams, šī ir grūtākā dienas daļa. Arī labais laiks vēl nerādās un mākonis ir ļoti zemu, tomēr slapjums beidzot ir pārvērties nedaudz citā konsistencē un tas priecē. Izrādās, ka mūsu maršrutā priekšā jau ir 3 sasaites. Labi, ka maršrutu grāmatiņā ir rakstīts, ka maršrutu var iesākt arī nedaudz pa labi un grūtības pakāpe ir tāda pati. Garais piegājiens attaisnojas un ledus patiešām virs 900 metru augstuma ir labs. Kaut gan vietām tas ir tik plāns, ka knapi varam ieskrūvēt īsās 10 cm jaunās Petzl Laser Sonic ledus skrūves.
Tā esam aizrāvušies ar kāpšanu, ka nepamanām, ka mākonis ir pazudis un visapkārt ir saulainas, zilas debesis. Tādos laika apstākļos nav noturams arī Normunda fotogrāfa gars, kurš ķer burvīgās Skotijas dabas ainas ar neskaitāmiem kāpējiem uz kalnu sienām un nogāzēm.
Pēc aptuveni 2 stundu kāpiena esam jau uz plato, jeb Lielbritānijas augstākajā virsotnē. Pāris foto uz virsotnes atzīmes fona un foto visos pārējos virzienos. Tā kā ir jau pusdienlaiks, nolemjam neskriet uz vēl vienu maršrutu, bet lēnām, izbaudot jauko dienu un aprunājoties ar citiem kāpējiem, dodamies uz noiešanas vietu un busiņu. Pa ceļam apskatāmies kā 2 sasaites pēc kārtas iziet no malas nereāli grūtu VIII,8 maršrutu (kā mums pastāsta, tad tas ir viens no grūtākajiem maršrutiem Skotijā un tie esot 3. un 4. maršruta atkārtojumi vispār).

Par to, ka vīri veic nozīmīgu kāpienu, liecina arī neskaitāmais skatītāju pulks. Pa ceļam vēl iedzeram tēju vietējā kalnu būdā un atzīmējam savu izieto maršrutu grāmatā, esam priecīgi, ka pēc aptuveni 9 stundu aktivitātēm varam iesēsties busiņā un doties uz mājām.

Pēc pēdējos gados skaistākās dienas Ben Nevis, nākamā diena mūs sagaida ar pēdējos piecos gados augstāko lavīnbīstamības prognozi . Organizatori neiesaka doties kāpt. Pat rūdītie Skotijas kalnieši ņem atpūtas dienu, jo ārā gāž lietus, ir vētra un naktī sasnigušais sniegs virs 900m atzīmes nevilina nevienu. Tikai daži censoņi aizbrauc uz kaut kādu alu, kur esot vienīgie aprīkotie draytoolinga maršruti Skotijā. Tā arī šo dienu izmantojam internetam, spēku atgūšanai un Itālijas kāpēja Luca Masepes uzņemto un montēto filmu (no kāpieniem Patagonijā un Karakorumā ar Itālijas labāko kāpēju piedalīšanos) skatīšanai. Tiešām interesanta, moderna, nedaudz netradicionāla, bet ļoti saistoša pieeja kalnu video ar profesionālu uzņemšanu un montāžu. Vakarā lekcijā/prezentācijā vietējais labākais kāpējs Dave MacLeod (www.davemacleod.com) demonstrē savus kāpienus Skotijā. Jauns, talantīgs puisis gan klinšu kāpšanā, gan ledus un mix kāpšanā. Prezentācijas noslēgumā viņš parādīja video ar neskaitāmiem ļoti iespaidīgiem kritieniem, veicot klinšu maršrutu Fr.8c+ grūtība kategorijā. Palika baisi, domājot par nākamās dienas kāpšanu. Vietējie par viņu izsakās, ka katrs viņa priekšā jūtas neveikls un resns.
Pirmspēdējā kāpšanas dienā kopā ar James Edwards izvēlamies to pašu Coire an T-Snechda rajona sektoru Fluted Buttres. Laika apstākļi tādi paši kā iepriekšējā dienā. Brīžiem līst, vējš pēc Latvijas mēroga pielīdzināms orkānam, bet vietējie saka, ka jāiet kāpt, jo pēcpusdienā būšot labāks laiks- it kā nelīs. Nedaudz apaļīgais, augumā nelielais James mums ierosināja neniekoties un nekāpt garlaicīgos jau citu kāpēju izietos maršrutus, bet ļauties nezināmajam un iet jaunu maršrutu. Izvēlējāmies pietiekami garu, bet ļoti interesantu kāpšanas līniju. Pirmo virvi nolemju kā pirmais iet es. Izskatās, ka nebūs nekas grūts, bet jau pirmajā solī izslīdu uz apsnigušajām sūnām un pirmā noraušanās Skotijā. Nošļūcu veiksmīgi kādus 3-4 metrus un saprotu, kādēļ arī pirmajā virvē ir jāveido staciju, jo ne vienmēr maršruts sākas lēzenā zaļā pļavā. Noskurinos un tālāk jau veikli veicu savu virvi. Otro virvi jau nedaudz grūtāku iziet Normunds. Trešajā James parāda kā eleganti ir jākāpj 2-3 metru vertikāla klinšu siena. Tā nu ir sanācis, ka ar katru virvi maršruta grūtības pakāpe pieaug un maršruts paliek aizvien interesantāks, ka nemaz nemanām vēju, kurš pūš no visām pusēm un brīžam putinošo sniegu. Ceturto virvi, atšķirībā no pirmā šīs dienas soļa veicu pārliecinoši. Kā veiksmīgs noslēgums, piektajā virvē pa nelielu kamīnu sistēmu ir jāizkāpj uz plato – šeit atšķirībā no ~ 30 metrus zemākās stacijas ir jau mīnusi un maršrutā ir arī ledus.
Tiešām, šodien kāpšana nezināmajā sagādā prieku un plato mūs pirmajā brīdī sagaida ar pilnīgu bezvēju. Ātri saliekam inventāru somās un pēc nelielas pēcpusdienas tējas pauzes dodamies uz leju. Bet te atgriezās no kājām gāzējs vējš (no plato neuzmanīgākie (vieglākie?:)) kāpēji regulāri tiekot nopūsti lejā. James pastāsta, ka pēdējais gadījums esot bijis pirms kādām 2 nedēļām). Latvijas mēroga orkāns brīžiem gribēja mūs aizdzīt atpakaļ pa turieni, kur mēs uzkāpām, bet tomēr iepriekšējā dienā ar kūkām atgūtie spēki neļāva kapitulēt.
Tiešām lieliska diena ar izietu jaunu, ļoti interesantu V,5 kategorijas 185m maršrutu.
Daudzi šo dienu izmantoja arī kā brīvdienu, lai pēdējā dienā atkal dotos uz attālo Ben Nevis un izkāptu kaut ko nopietnu. Tika runāts, ka Dave MacLeod ar Japāņiem esot kaut ko labu un ļoti nopietnu izdomājuši. Arī pārējie kāpēji ir izkaluši lielus plānus pēdējai dienai. Arī mēs pēc James ieteikuma esam ieplānojuši diezgan pagaru, bet ļoti interesantu, klasisku Skotijas „gully” maršrutu – Point five gully. Plāns ir un uzzinām arī mūsu pēdējās dienas vietējā pavadoņa vārdu. Tas ir Alan Hinkes.
Diemžēl pirmajā brīdī šis vārds mums neko neizteica un nedaudz panēsātais sporta apģērbs radīja visai dīvainu iespaidu par šo vīru. Kā saka paruna - nevērtē vīru no cepures! Tikai no rīta mašīnā, kad šis vīrs ar Šūmahera cienīgu ātrumu slapjā sniegā un lielā lietū, bez ziemas riepām stūrēja mūs uz Ben Nevis pusi uzzinām, ka viņš ir gids un vispār, 13. cilvēks pasaulē un vienīgais Lielbritānijā !!!!, kurš uzkāpis visos 14 pasaules 8000niekos. Vīrs tiešām dzīva leģenda un mums ir liels gods kāpt ar viņu. Visnotaļ interesants cilvēks ar savdabīgu humora izjūtu un nedaudz netipiskiem uzskatiem par kāpšanu, kurš pašlaik izbauda dzīvi pārsvarā kāpjot klintīs, arī mums labi zināmajā Sardīnijā. Diemžēl pēdējās dienās sasnigušais sniegs, lavīnbīstamības dēļ pārsvītroja mūsu plānus par klasisko kamīna maršrutu. Tā vietā izgājām divus skaistus ledus maršrutus.

Ledus diemžēl dažās vietās bija diezgan nedrošs. Pēdējā kāpšanas diena bija raksturīga arī ar to, ka pirmo reizi mūžā laidāmies lejā ar virvi no sniega stacijas. Nedaudz baisi, bet pietiekami droši, lai veiksmīgi nolaistos.

Protams, labs veids kā paātrināt nokāpšanu ir atcerēties bērnību un pa sniega nogāzi uz „smaguma centra” nošļūkt lejā. Šo nokāpšanas veidu par labu atzina pat Alans, kurš uzlaboja to, paliekot zem pēcpuses virves. Lai arī laika apstākļi nebija tik ideāli kā pirmdienā, tomēr uzsnigušais sniegs un ledus beidzot veidoja vismaz kaut cik līdzīgu ainavu tai, ko mēs varam ieraudzīt labākajās Skotijas bildēs.
Kopumā Skotijā tika pavadīta ļoti noderīga nedēļa, kuras laikā tika izkāpti vairāki maršruti, iegūta ļoti nozīmīga pieredze, iegūti vairāki paziņas un kāpšanas partneri, tika iegūts daudz informācijas par kāpšanas iespējām visā pasaulē. Laba nedēļa, lai atvērtu savu saprātu un paskatītos uz daudzām lietām savādāk, atklātu jaunus kāpšanas veidus un iespējas, uzzināts kā cilvēki kāpj citur pasaulē un censties pārņemt to labāko un katram tuvāko.

Secinājumi & ieteikumi:

• Ļoti liela uzmanība jāpievērš laika prognozēm – laiks Skotijā ir ļoti nepastāvīgs.
• Kāpšana Skotijā var notikt ļoti sliktos laika apstākļos un sliktā redzamībā, tādēļ ir jāapgūst navigācijas iemaņas, lai tiktu no kalna arī lejā. Parasti netiek izmantots Alpos pierastais lejā tikšanas veids – dulferēšanās.
• Termoss – rekomendējams, pat neskatoties uz to, ka ārā ir nedaudz + grādi. Vējā temperatūra samazinās līdz ~ -15 -20 grādiem.
• Maršruti: salīdzinoši īsi: ~120-180 m. Laicīgi ieplānojot iziešanu, var mēģināt 2 maršrutus dienā.
• Ļoti nopietni jāpārdomā izmantotais apģērbs. Strauji mainīgie laika apstākļi, lielais vējš un mitrums var izrādīties liktenīgs cēliem mērķiem. Goretex un līdzīga materiāla apģērbs ļoti atmaksājās. Dūnas Skotijā nelieto. Rekomendējas ”belay jacket”, kuras izmanto principā visi vietējie.
• Cimdiem jāpievērš ļoti liela uzmanība. Vismaz vienam cimdu pārim jābūt ūdensnecaurlaidīgam (protams, elpojošam) – temperatūru svārstības ir ļoti izteiktas, regulāri var būt slapjš sniegs, lietus, temperatūra +/- 0 robežās – tādos apstākļos ar Windstoper cimdiem ilgstošāk uzturoties maršrutā ir par aukstu, savukārt biezākie cimdi, kuriem nav membrānas, tā piesūcas ar ūdeni, ka tos var izgriezt. Izkaltēt pēc tam tos ir problēma - kā ir ar izžāvēšanu teltī mēs pat iedomāties nevaram :) Rezervē obligāti dūraiņi – ūdensnecaurlaidīgi.
• No inventāra: ledusskrūves: mums bija iespēja pamēģināt vairāku vadošo kompāniju ledusskrūves (Grivel, BD, Petzl) - jāatdzīst, ka vislabāk, mūsuprāt, sevi pierādīja Petzl, Laser Sonic Iespējams, ka tas ir arī pieraduma jautājums. Skotijā labi noderēja mazās skrūves - 10cm;
• Kā jaunumu atklājām un maršrutā kā rezerves lukturīti ņēmām jauno Petzl e+lite  lukturīti. Iepatikās, jo ir laba alternatīva 3 AAA rezerves baterijām pamata lukturītim, kuras kāpšanas laikā var pazaudēt vai, kuras paliek slapjas.
• Frendi – ziemā minimāls pielietojums, vai vispār neizmantojami. Labi noderēja ieliktņi (vidējie vai lielākie izmēri), kā arī vietējo rīcībā esošie “heksi”;
• Nūjas – neaizstājams palīglīdzeklis ceļā uz maršrutu. Piegājieni diezgan gari: parasti 1-3 h robežās, bet mēdzot būt vēl garāki;
• Skotijas laika apstākļos noteikti jāņem līdzi slēpotāju brilles – ar gaišajiem stikliem;
• Personiskās mantas, ko nes mugursomā, rekomendējams iepakot ūdensnecaurlaidīgā maisā;
• Dzelkšņi – sniega plates rekomendējamas, bet tas jau ne tikai Skotijā;
• Skotijā un Lielbritānijā aprīkotu maršrutu nav. Stacijas jāveido pašam un drošināšana ir naturālā drošināšana. Maršrutu aprakstos norādīts, cik labas ir drošināšanas vietas;
• Neskatoties uz to, ka Lielbritānijā eksistē tikai tīrais kāpšanas stils, viņi tāpat dzen iekšā klinšu āķus, tikai nosauc to nedaudz savādāk, bet otrajam sasaites biedram ir nerakstīts pienākums to, neskatoties ne uz ko, izdauzīt laukā. Maršrutā nekas netiek atstāts! Tomēr manījām maršrutā arī vecus klinšu āķus.

Izieto maršrutu saraksts:

Kopā ar Gwilym Linn
Corngorms; Coire an T-Snechda, Fluted Butress- Western Rib, 120m, II/III
Corngorms; Coire an Lochain, Nr.2 Buttress- Central Crack Route, 120m, IV,5

Kopā ar James Tacker
Ben Nevis- Indicator Wall, 165m, V,4

Kopā ar James Edwards
Corngorms; Coire an T-Snechda, Fluted Butress- jauns maršruts, 185m, V,5

Kopā ar Alan Hinkes
Ben Nevis- Comb Gully Buttress, 135m, IV,5
Ben Nevis- Cascade, IV,5

Autors: Jānis Volajs
Līdzautors: Normunds Patmalnieks
Foto: Normunds Patmalnieks

Pateicamies K.Liepiņam par sniegto informāciju un padomiem attiecībā uz Skotiju un N.Reinbergam par doto iespēju piedalīties seminārā.

www.virsotne.lv