Sapnis redzēt "Lielos" kalnus jau radās bērnībā,
skatoties PSRS Centrālajā Televīzijā raidījumus par ceļotājiem. Jau
toreiz likās, ka cilvēkam nav nekā cēlāka par kāpšanu augstās sniegotās
virsotnēs. Bērnībā vislielāko iedvesmu kāpt kalnos laikam tomēr
atstāja Reinholda Mesnera grāmata "Gājiens vienatnē".
Kāpt dzelkšņos ar leduscirtni pa stāvu ledus sienu pretim virsotnei,
koncentrēties uz katru savu soli, dzīvot, cenšoties nenomirt, dzīvot uz
riska robežas starp "būt" un "nebūt" -
tas toreiz likās kā vispilnīgākais, ideālākais piedzīvojums, ko
cilvēks vispār savā mūžā var veikt. Arī joprojām es uzskatu, ka nav
nekā cēlāka par uzkāpšanu kādā no 14 astoņtūkstošniekiem. Tad nu gribējās arī pašam aizbraukt un redzēt ar savām acīm kādu 8000-ku un mēģināt kaut nedaudz apjaust, cik tad īsti viņi ir lieli un vareni.
